Ārā no kastes

Darbs. Bērns. Darbā

16. septembris, 2017

Un  – Jā! Mums nav darbs – ar noteiktu darba laiku. Mums nav klasisku brīvdienu.. Svētku dienas – nenozīmē, ka mēs visi kopā būsim mājās pie skaisti uzklāta galda..

Es biju sākusi strādāt pilnīgi klasisku darbu, kad paliku stāvoklī ar mūsu vecāko meitu.. – biju  Biroja Administratore – firmā, kura darbojās ar kokmateriāliem, bet skaidri zināju, ka es neatgriezīšos darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma..  Un tajā laikā – Valters bija oficiāls bezdarbnieks, kurš reizēm publicē savus darbus žurnālos.. kā Deko vai Dārza pasaule un meklēja darbu, kurš viņa ambīcijām būtu atbilstošs, bet kad piedzima Emīlija – par Maternitātes pabalstu kā pamatkapitālu – viņš dibināja uzņēmumu “Augu Māja” .. Pa vidam varētu uzrakstīt romānu! Par to, kā ir – ticēt sev, ticēt otram, rūpēties par bērnu, dzīties pēc sapņa.. un tad nākamā un nākamā.

Bet tie noteikti nebija mani sapņi, bet es skaidri gaiši zināju, ko es varu darīt, lai palīdzētu Valtera sapņiem piepildīties..

Bet Darbs. Bērni. Darbā. = Āāāāāāā….  & Tomēr bezgala forši.

Bet teikšu Jums godīgi, pavisam godīgi – Strādāt kopā, Dzīvot kopā, Audzināt bērnus kopā un vēl ar vien mīlēt otru ir tā, ka vēl ar vien to mācos saprast, kā lai tas viss notiek… bet esmu tikusi līdz tam, ka godīgi sev un Bosam atzīstu ,ka es nevaru izturēt un es drīkstu neizturēt , nevis to paturēt sevī , jo vienmēr ir kāds darbs, kāds klients, kāds pasākums, kurš pastums malā gan attiecības, gan bērnus, gan brīvdienas.. – par miega daudzumu nerunājot..   Un varbūt pirms gadiem, kad uzsākām visu.. es biju ar mieru pieciest  – jebko! bet tagad man tam vairs  nav spēka..  un es to godīgi pasaku.

Un jā… tā esmu es, kura grib ņemt līdz bērnus uz darbu un tā esmu es, kas darbu grib darīt arī mājās, lai bērni to redz.. ,jo es uzaugu ar realitāti, ka vecāki bija visu laiku darbā, bet saviem bērniem es tādu sajūtu nevēlos radīt.

Es gribu, lai viņi jūt, ka esam kopā – daudz un dikti, bet reizēm esam darbos līdz ausīm, bet viņi ir redzējuši, sajutuši un zin, ko mēs tur daram un zin, ka ja būs iespēja, mēs viņus paņemsim līdz,  jo katram no mums kā vecākiem ir dažādi raksturi, bet tikai tagad pēc gandrīz 10 gadiem..  – arī Valters par to, ka bērni ir darbā nav īgns par to, ka kāds viņam ik pa mirklim traucē un kāds viņam liek darīt kaut ko citu, kā piemēram parunāt, aiziet līdz, atbildēt..    & dekorējot kāzas tas nemaz nav viegli, ja kāds traucē, jo kļūdīties nedrīkst, jo tā diena ir kādam īpaša un spiediens uz dekoratoriem ir pamatīgs.

Bet mēs noteikti esam izcīnijuši – iespēju, reizēm bērnus ņemt līdz, kad zinām vietu, organizatoru un saprotam, ka piemēram – man būs laiks , ko veltīt bērniem..

 

Jo Bērni protams pigorojas – un kāpēc ne?  Viņi pēta, lien un staigā… reizēm bļauj tev no cita gala.. kaut ko Ļoooti svarīgu! Bet ! Ja Tu viņam pastāsti, ka vismaz ir jācenšas uzvesties tik labi, lai visam pa vidu neviens nemaz nepamanītu, ka viņas te ir.  Viņām tas izdodas lieliski! 

Viņas reizēm pat palīdz.. 🙂 Bet es to nemaz no viņām neprasu.. Kaut ja Emīlija ir viena – tad viņa grib palīdzēt, ja kopā ar māsu tad rotaļas ņem virsroku..

Ir arī drošibas noteikumi.. jo mums ir daudz un dikti plīstošu lietu, jābūt uzmanīgām.. bet ir mirkļi, kad viņas var darīt visu, ko vēlas. 

Bet – Miegs! Miegs ir obligāts .. gan lielajam, gan mazajam darbiniekam – darbā…. lai nesāktos “Nav spēka” izrādes..     Un tad ir  spēks līdz naktij.. – slidināties, spēlēties, šļūkt un skriet un mazliet patraucēt arī mūsu kolēģiem..  , bet ļoti reti ir tā, ka izdekorēt vietu var sākt jau dienu iepriekš, pat tad ja ir daudz darba – tas nav iespējams, jo iepriekšējā dienā.. tur pasākums ir kādam citam.. .. parasti tas ir rītausmā, vai naktī.. , vai tikai pāris stundas pirms pasākuma – un tad skriešana ir milzīga, un pavēles neskan kā putnu dziesmas un ir tikai smags darbs, lai tiktu pie skaista rezultāta.

Bet bērniem līdz uz darbu vajag – ēdienu (grieztus dārzeņus, ogas, cepumus, maizītes, augļus) & ūdeni vai tēju termosā. Un tad viņas burtiski taisa pikniku.. reizēm uzcienā mūs, reizēm mums pārdod kādu gabalu paprikas:)

Kādu slepenu spēli var ielikt somā.. kaut ko, kas palīdzētu mirklī, kad bērnam ļoti gribas tieši tevi, bet Tu tiešām nevari un tad saki.. aizej apskaties man somā ir grāmata , vai spēle.. vai kaut kas kas viņam sagādās pārsteigumu.  Arī darbā atvilknē es glabāju dažādus pārsteigumus, kurus viņas jau ir 10x redzējušas, bet tomēr patīk:)  jo tā nav mājas spēle , ko redz ik dienas.. 

Apģērbs reizēm tiek pārvilkts 3x… bet citreiz , kā piemēram šoreiz, kad biju gatavojusies, gan lietum, gan aukstumam,… meitenes pat Jūrā peldējās..

Un tieši dienu iepriekš Emīlija man teica – “Kikī… Tu zini, ka mēs šovasar ne reizi neesam bijuši Jūrā?”   Jā ! tā nu ir.. Jo visas brīvās dienas esam pavadījuši – Koknesē pie Daugavas , kas ir tik pat liela kā Jūra.. 🙂

Bet pamatā es skaidri zinu, ka strādāt kopā ar bērnu ir grūti, ar diviem bērniem vēl grūtāk – Jo ir grūti koncentrēties, grūti atbildēt uz epastu, grūti tabulās ierakstīt pareizo.. un tādēļ es esmu laimīga par to, ka mums ir Omīte Auklīte, kuru bērni mīl . Un es varu uz darbu aiziet arī bez bērniem un paveikt darbu pilnvērtīgi . Jo darīt darbu kopā ar bērniem ir jāmācās!  Jāmācās pacietība, jāmācās tas, ka viņš grib Tev palīdzēt un tev jāizdomā ir darbs, ko viņš var un, kas viņam sanāks.

Un mirkļos, kad pati darbojos ar floristiku – es sevi saucu par Floristi Īrisu & es tiešām mācos no labākā un kad viņš nevar vai negrib visu paveikt, tad man ļauj būt floristam.

Un pirmo Ziedu Tirgotavu – mēs atvērām kopā ar vecāko meitu & tas nudien nav viegli.. , bet paliek vieglāk, jo pat ja strādā kopā ar bērnu – ik vienam… ik vienam iesaku apdomāt par auklīti! Jo tad paveiktais darbs ir pilnvērtīgs un Tev atliek laiks arī attiecībām. Un reizēm ir projekti , kuros es 100% vēlos piedalīties , bet kāds bērns ir apslimis un man jāpaliek mājās… Tāpēc es pēdējos gados Valteram saku, ka – galvenais, ka mēs esam veseli, par visu pārējo satraukties tik ļoti , ka noliktavai Jumts sāk kūpēt nav vērts. Un varam būt laimīgi par to, ka mums ir meitas un darbs, kurš mums patīk, pat ja tas aizņem visu tavu prātu pat tad, kad Tu neesi darbā, lai kur tu brauktu, lai kur tu ietu..

Un šī jau ir tikai maza daļiņa no viņu esības mūsu darbā, jo vēl ir noliktavas dienas, Lakstos tirgotavas dienas, ziemassvētku pagraba dienas un mūžīgās mājas sapulču dienas, jo 89% gadijumos mēs visu laiku runājam par darbu.. un meitenes reizēm ļoti palīdz ar idejām un padomu. Piemēram – Emīlija izdomāja, ka pirmo reizi, kad krāsojām krēslus krāsainus, ka mums noteikti vajadzētu – Zelta krēslus! un tas ir ģeniāli! Tā sākās zelts.. – Augu Mājā & logo – dekorāciju nomai “Ko Nomāt” izdomāja Emīlija par spuldzīti, jo to logo zīmējām kopā..  nu pilnīgi visu, visu, visu mēs daram kopā..

Bet viņas arī zin, ka ir brīži  , kad nevar traucēt un ir dienas, kad nevaram to visi darīt kopā, ir dienas, kad Omītes nevar pieskatīt un es palieku mājās kopā ar viņām, jo ir vietas, kur ar bērniem braukt nedrīkst un dienas, kad viņām savi plāni ir svarīgāki un uz darbu nākt negrib.

Un es no bērnības atceros ciemošanos pie klasesbiedra vecākiem.., kur Inese Mailīte bija uzcepusi kalnu ar pankūkām & uzaicinājusi visu klasi ciemos.. tā pat vien. Tas man šķita kā Brīnums un burvība.  Es šķiet neesmu tik stipra , lai uzaicinātu visu klasi ciemos, bet vēlos būt mājās bieži , jo bieži, lai varētu cienāt savus bērnus un viņu draugus ar tēju un viņi uzdotu tādus jautājumus kā : “Kāpēc Tava mamma nav darbā?”

Bet, lai cik kāds būtu darbā… – paņemiet bērnus līdz uz to “Darbā”..

Līdzigi raksti

Komentāru nav

Pievienot komentāru