Svētki.

Pa solītim, pa garšai, pa īstam – mācīties Saulgriežus, bet laikam Līgo.

26. jūnijs, 2017

Un es patiesi vēlētos  – mācēt svinēt, saprast, zināt , bet es godīgi nemāku un nezinu. Esmu ļoti tālu no Latvieša un folkloras zinībām. Bet pa solītim vien – tās zinības atnāk, jo rodas vēlme iemācīties un tiekties uz sev vēlamo. 

Vasarnīca – ir mūsu lauki un pļava, dārzs un neizmērami dziļie ūdeņi.  Un gada laikā mēs esam tajos pārsimts kvadrātmetros – atstājuši savas pēdas un meitenēm – tur šķiet patiesi patīk. Man patīk ļoti, bet Ozoliņš diezgan aizrautīgi cenšas, lai viņam iepatiktos. Jo kā man vienu vakaru draudzene Laine teica -, ka ja esi uzaudzis , kad apkārt nevienu kaimiņu neredzi – tad nevar pierast, kad to pa logu redzi. Bet es šeit pavadīju – savus apzinātos pusaudža gadus un Vasarnīca ar Daugavu ir mans patvērums no pilsētas bijis. Un izrādās ir vēl ar vien.

Mums svinēt svētkus – nozīmē iespēja , būt visiem kopā, kas man ir ļoti svarīgi… un kopā – nozīmē .. neatstāt mājās arī kaķus un suņus, jo bez viņiem.. tā ir tikai braukšana ciemos, kas – arīdzan ir svarīgi, BET…  jau otro gadu – nolēmām svinēt vienkārši mēs.. lēnām saprotot un domājot, kā mēs to gribētu.. Jo citus gadus , kādam ir bijis jāstrādā  – tad viss ir pa pusei.

Sakrāvām visus savus kaķus kastēs, suņus salikām brīvajās  auto vietās – un prom no pilsētas uz Vasarnīcu.

Ir tik dažādas tradīcijas manās bērnības atmiņās, ja Ventspils pusē – Popē svinot kūra lāpu augstā stabā un cepa ugunskurā zivis un naktī gāja peldēt. Tad Aizkrauklē, Vecbebros – dekorēja māju ar meijām un pīlādžiem, pina vainagus gan sev, gan gotiņām – sēja sieru, un kūra ugunskuru un vakarā citi brauca uz balli.  Neatceros, ka kāds būtu dziedājis vai saposies tautas tērpā. Neviens arī neskaidroja nozīmi – lāpām, vainagiem, sieram.. varbūt arī viņi nozīmi nezināja – tik darīja to, ko bija redzējuši. Bet es vēlētos zināt nozīmi un iemācīties darīt.

Bet darīt kopā ar bērniem – ne vienmēr ir viegli. Tas nemaz nav viegli. Un ja es iztēlojos, kā es braucu uz laukiem pēc piena un citām sastāvdaļām – tad esmu reāla kaut uz mirkli un – visu vajadzīgo pasūtiju – www.svaigi.lv  un paldies – viņiem, par produktiem un recepti! Mums sanāca garšīgākais siers , ko mūsu vecākā meita ir ēdusi :)…  Nu lūk un bērni grib visu.. “Kad mēs siesim sieru? Kāpēc jāsien? Kad iesim taisīt vainagu? vai pankūkas jau gatavas? Kad taisīsim Lāpas ? Es negribu braukt ar laivu, Es negribu svinēt Līgo!” Bet kad visi – izbļāvušies un savu darbu atraduši un sapratuši – kaut ko varam kopā arī iemācīties..

Es gatavojos – diezgan apzinīgi .. meklējot marli (kuru izdevās atrast bērnu preču veikalā – autiņu plauktā)  – it kā padomāju par pilnīgi visu – izņemot to , ka Mums nemaz nav KATLA – tik liela, lai ielietu visu vajadzīgo..  un to es sapratu- tikai tad, kad jau bija Jālej  – katlā!

Bet vienu es nesaprotu – kā tas ir, kad uz paciņas rakstīts “Latvijas produkts” , uzlikts – Latvijas karogs, bet aizmugurē ar maziem burtiem rakstīts – izcelsmes valsts Lietuva, iepakošana Latvija – “Svētes” bio produkti.  Bet – bet tā kā tās ir mūsu vienīgās ķimenes – centāmies būt pieauguši un ļoti neaizrauties ar patriotismu.. un turpināt gatavot..:) 

Un nudien – būs produkti , kurus pasūtīšu tur arī turpmāk, bet citus nē.. bet ne jau tāpēc , ka tur ir lētāk, bet tāpēc- ka patiesi gardi.   Un tik daudz un dažādas ir cilvēku vēlmes… 

Un kopš Helga izrāda ļoti lielu interesi par ēst gatavošanu – tad arī Emīlija , labrāt iesaistās un vēlas kaut ko gatavot.  Un mīcīt ar rokām viņai patīk, kaut Helgai nepatīk nemaz. 

Un par šo kadru es piešķirtu – Gada balvu Foto mākslā – savai deviņus gadus vecajai meitai izmantojot – mātes profesionālo fotoaparātu.  Tas kadrs simbolizē – ģimenes brīvdienas, kad no trauslas olas ir jāuztaisa, kaut kas bezdievīgi gards, bet var sanākt visādi.. 🙂 

Un Helgai – patīk gatavot, viņa pievērš uzmanību tam, kas garšo, no kā tas ir taisīts… un ja ir kaut kur – kaut ko gardu ēdusi , prasa vai nevaram pagatavot – to arī mājās. Bet Olu kulšana viņai patīk par visu vislabāk – un padodas ar. 

Izskalot marli, sameklēt caurduri..  un priecāties, ka vismaz spainis mums ir! 

Un lai visi varētu piedalīties – no mazmazītiņās virtuves pārcēlāmies uz ēdam galdu..  – un lai kaut ko paveiktu kopā – reizēm ir jādara viss mazliet savādāk. Pat ja pēc tam netīrs ir viss. Vai ir cerība, ka nebūs netīrs viss.  

Kad Emīlija izlasa, ka uz Marles rakstīts ,ka tā ir gatavota no Bambusa – tad Helga to uzreiz vēlas pasmaržot.. – jo bambuss  un viņai ļoti patīk Pandas un Bambusi, tātad – arī šī marle. 

Un tā, ka mūsu krāsns – netiek regulāri kurināta , bet tikai tad, kad Tur esam mēs paši.. – tad reizēm tā mēdz dūmot, bet ja izdodas iekurināt bez dūmiem – tad tie ir svētki. 

Un līdz ar sieru – mums virtuvē ir jauns instruments – termometrs!  

Bet tā , kā Siers taisās – tik ilgi , tad kāds skrien ārā – lai nogrieztu VISAS PUĶES, jo negrib svinēt! 

Bet tas nespēj mazināt manu – prieku un aizrautību. Un uz Čuj duj- pārdalītās lietas uz divi, jo katls ir mazs.. un kādam garšo ķimenes, bet kāds tās vispār nēēd un pārtikas svari mums nav.. 

Mums beigu beigās – kaut kas arī izdodas.. 

Un tas tiešām bija satraucoši.. ! 

Bet sanāca – patiesi gards. Un ja sanāca mums – tad sanākt var visiem. Un patiesi sieru – tak var siet .. ne tikai Līgo svētkos.  Un kad viņš ir silts un lipīgs, ķēpīgs … tad man tāds garšo vislabāk.. 

Bet kamēr es – iekšā svīstu pie krāsns – maisīdama. Ārā  – lapenītē viss notiek. Kāds liek meijas, cits smaržu lapiņas no dārza. 

Un ap katru stabu aptinis smilgu – nez ko teiktu kāds tradīciju pārzinātājs.. bet ja bērns aptin smilgu ap katru stabu, apaļu kā sauli vairākās kārtās..  tas tak skaitās ne?:)  arī bez trejdeviņām zālēm.. 

Bet Valters izkāra visu Lapeni – ar pļavu ziediem un Peonijām. 

Un otro sieru – gatavoju es viena pati. Un uz malkas krāns – tas nemaz tik ātri nav.. 🙂 

Lina salvetes, nekad nelietots palags uz galda, dāvināti šķīvji un padomju laiku glāzes & instrumenti. 

Margrietiņu bizes – arī man tāda viena tika.. pie matu gumijas piesieta – vainaga vietā. 

Bet viens gan.. – Mums bija bezgala garda cepta gaļa. Nu tik garda, ka Tu nemaz negribi dot sunim.. Un ja nevar apēst – tad ieliek ledusskapī un atstāj rītam.. Tik garda.. Tāda, kā no bērnības atmiņā palikusi – par gardu ceptu cūkas gaļu uz iesma – tomātu mērces marinādē.. – no saimniecības “Kunturi” ko arīdzan pasūtijām caur svaigi.lv – un cerības , ka tas būs gards nebija.. bet opā!  Un nē.. es nemaz netaisos kaut ko reklamēt – Bet aizejot uz Centrāl tirgu, vai Čiekurkalna tirgu vai jebkuru citu gadatirgu- reizēm apjūc un nesaproti ,kur pirkt.. un tāpēc – mājās esot , prātīgi saprotot.. var iepirkties prātīgi- un atrast to, ko tirgū nevienmēr.. Piemēram – gaļu. 

Salāti no pašu vagām.. ķirši no Nakts tirgus = un nevis tā, kurš vakaros, bet tas, kurš ap 4-5 rītā.

Un jasmīni , kurus vēlējos salasīt – bet patiesi  , patiesi nesaprotu, kā pagāja laiks un grozā tie netika.. tik uz galda. 

Un kad es viņus vēlos nobildēt , jo viņiem patiesi patīk – skatīties bildes, kurās viņi ir kopā.. un viņi negrib smaidīt un skatīties uz objektīvu , es saku – ” Tikai nesmaidiet, tikai neskaties uz objektīvu.. Nē! Neskaties! ” un viņi pasmaida un skatās.. ikreiz.. vai vismaz smaida..  Un ja meitenes aiznes kaimiņtantei – mūsu sieto sieru.. tad atpakaļ atskrien ar siltiem pīrāgiem. Un svētku sajūta ir. Un mazajai galvā – mārpuķīšu vainags ar piparmētru lapām.. – tēta pīts un vīts. 

Emīlija pati ir uztaisījusi sev salātus – salāti, spināti, biešu lapas, dilles un gurķis.. – un krējumā tas viss peld. Bet tomēr – skaidrs ir viens, ka es neticēju tam, ka viņa ēstu kaut ko, kas nav zirnis un dille un gurķis..  Un Jā ! Ne jau pēc pašas iniciatīvas.. bet es  saku, ka ir jāmācās ēst.. un sākām mēs ar pāris lapiņām – no vagas. Un man šķiet, ka viņai garšo.. bet galvenais, lai ir jūra ar krējumu.

Bet ja uz galda atrodas – divas caurspīdīga stikla petrolejas lampas.., kuras atrastas lauku saimniecības preču veikalos, ar gada atstarpi.. – tad varbūt tā jau ir kolekcionēšana.  Un kādreiz petrolejas lampas bijušas katrā mājā.. no stikla, skaistas un lielas.. ar kristāliem apkārt..    Viņš ir mana klusā sajūta – un skaļākā vienlaicīgi. Es viņu Mīlu un apbrīnoju.  Un bildē – nemaz nevar redzēt, ka viņam sāp galva no pļavu ziediem, bet man uz mēles ir morāle gatava. 

Aiz ausīm – prom, jo es gribu beidzot ēst:) 

Un meiteņu dekori ir apbrīnojami.. tā aug jaunā dekoratoru paaudze. Bet protams .. tikai tad, ja viņas pašas to vēlēsies. 

Zaķim – siers nelikās ievērības cienīgs.., tikai pasmaržoja un prom bija.. 

 

Kad vakaru sola tik vēsu.. tik vēsu.. – tad laiva pilna ar segām un drēbēm un gardumu maiss, lai mazajiem grauzējiem – būtu ko grauzt, kamēr mēs airējam.  Un šķiet – vai vispār tur vēl vieta bērniem? 

Bet galvenais ir – vestes! Jo nekad nevar zināt cik stipri kāds smiesies, vai kurā mirklī aizmirsīs, ka dibenam jābūt pie laivas grīdas – nevis rokām jātausta “Kāds ir ūdens?” .. Veste ir svarīga! Drošība ir svarīga .. un Nekad jau neko nevar zināt, bet tad ir kaut cik lielāks miers. 

Un pat , ja galva plīst uz pusēm.. – viņš airē un velk meitenes skatīties ugunskurus. Mēs uzspējam izstrīdēties un salīgt. 

Bet viņas smejas un ēd zirņus. Smejas tā, ka gribas zināt par ko..

Bet reizēm labāk ir nezināt.. un klausīties smieklos, jo tikai tad, kad piedzima Helga- Emīlija pa īstam sāka smieties. Pirms tam viņa smējās tikai aiz pieklājības .. tā biki. Reizēm par Regu (mūsu vismīļāko suni uz pasaules).. bet tikai tad, kad Helga sāka runāt – tad smiekli ieguva apveidus un jēgu. Viņas skatās viena otrai acīs un smejas. 

Helga draud visu iemest upē un Emīlija visu vāc kopā…  Kaut Helga joko. Nekad nevar zināt vai viņa joko.. 

Un kaut mērķis ir tikt līdz Pērses tiltam.., jo ugunskurs uz ūdens vēl nav parādijies..  to redzējām pagājušajā gadā.. pašā Daugavas vidū – pretī  Kokneses Pilsdrupām. 

Redzējām gan ūdrus, gan ugunskurus, gan aitas un aitusuni, gan laivotājus… klausijāmies citu dziesmās un mūzikās.. Bet vējš tās sajūtas dzenāja. 

Un mirklī, kad Ozoliņš taisa pīgorus un grib piebraukt man tuvāk..  – šis ir pēdējais kadrs no fotoaparāta, jo meiteņu laiva mani taranē no aizmugures un es iekrītu ..  Plunkšs..   Un Es smejos, bet viņš ir šokā.. Meitenes smejas vēl vairāk..    Un viņš saka, ka mēs braucam mājās..  Jo es no vēja esmu pārsalusi , bet viņam sāp galva vēl vairaķ –  no dūmiem uz upes. Es pārvelku sausu kleitu, kuru biju paņēmusi līdz, ja nu būs auksti.. Bet Helga jau ir laivā aizmigusi un pēc stundas – jau pilnīgā krēslā esam mājās..  Un es dzeru mūsu tēju.. viņi jau guļ. Un es neko nezinu par tradīcijām.. bet man prieks, ka mēs paveicām šo visu atkal kopā. Klusi un skaļi.

Pievienošu pāris kadrus – no pērnā gada… kad pirmo reizi braucām Daugavā ugunskurus lūkot.. , kad Daugava bija tik mierīga un meitenes pašas varēja airēt. Un katru dienu tā ir cita.. un arī svētki citi. Un saule cita.. – un to var pieņemt un augt tam līdzi vai arī skumt . Bet es izvēlos pieņemt un smiet.. arī tad, ka mans labākais no fotoaparātiem ir slapš līdz pēdējam stiklam.

Un ja tā padomā – tad pagājušo gad .. man nemaz nebūtu spēka smieties, ja iekristu ūdenī –  vai airēt pretī viļņiem, vai sieru siet.. bet šogad man bija – un paldies par to! Un.. es ceru, ka kādreiz mēs mācēsim dziedāt dziesmas, veikt kādu svarīgu rituālu  un būsim tik stipri, lai aicinātu ciemos arī citus.  Skatīties , cik Daugava skaista, kad Saule riet , cik skaisti ugunskuri tajā spīguļo.  Bet šobrīd mēs tuvojamies dabai un sajūtām – pa savam.    

 

Līdzigi raksti

Komentāru nav

Pievienot komentāru