PASAKAS

Tik stipra. Mīlestība.

25. maijs, 2017

Tik-tak… Tik-tak…
Un Čiekurs sajuta un saprata, ka viņa laiks šajā pasaulē ir beidzies.  Pulksteņi turpina skaitīt laiku – bet tas ir apstājies, jo pat bārda ir beigusi augt… No kuplās bārdas vairs nav ne miņas.

Un kā visus savus skaistākos dzīves mirkļus, tā arī pēdējos viņš vēlējās pavadīt kopā ar savu ģimeni… līdz pēdējam Čiekura sirdspukstam.

Un tad ir dienas, mirkļi, kad ēdiens garšo pēc asarām un skumjas ir neremdināmas…

Pat Čiekurs drīkst skumt… Mazs vai liels būdams, drīkst skumt, jo ir jau, par ko. Čiekura ģimene iededza visas gaišākās sveces un ļāva sev izskumt un izraudāt sveķu asaras – tik lipīgas… Lai palaistu Čiekuru… palaistu skumjas liesmās un atcerētos skaisto, kas kopā piedzīvots..

Tik liels pūlis, bet tieši daži no visa pasaules pūļa ir Tavējie. Tik ļoti Tavi…

Tik ļoti, ka gan mīli, gan ļubiš… gan īsta love ir…

Tieši viņa ir Tava māmiņa, un Tieši viņš ir Tavs tētis… Un Tava māsa un brālis ir Tavējie.  Un reizēm… reizēm māmiņa vai tētis, vai brālis, vai māsa var nākt no pavisam citas vietas, pavisam ne no Tava koka…. bet kļūt par Tavējo.

Ar smaidiem, ar pieskārienu, ar smiekliem un asarām, ar kopīgiem mērķiem un ikdienu – saaug savējie kopā caur mīlestību…

Mums pa vidu ir jūras un kalni… vai mākoņi. Pēkšņi nav kāda, kura, šķiet, nemaz nevar nebūt. Bet nav… Sajūta ir tā, kas ļauj mums būt kopā… Sajūta sirdī un atmiņas prātā.

Gribētos domāt, ka katrs no mums dodas savā ceļojumā tālāk, iekāpjot zelta kuģī uz nezināmu vietu.

Ar mīļajiem kopā paveikt – neiespējamo… Pilnas vagas ar pienenēm piestādīt, lai visām bitēm un taureņiem būtu ko ēst…

Tev priekšā visgarākā vaga – stiepjas līdz pašam horizontam… Bet tu zini, ka neesi viens… un visi kopā, pa solim vien, vagas izkaplēs, izravēs, piestādīs… Kopā ar stāstiem un tulznām uz rokām.

Čiekurs saviem bērniem bija iemācījis ticēt sev un saviem sapņiem. Ticēt, ka pat taureņus var pieradināt pie pieskāriena… Ticēt mirkļa brīnumam un mīlestības spēkam…

Un tajā rītdienā, kurā Čiekura vairs nav… Tomēr šķiet, ka viņš vēl ir. Jo atmiņas  mijas ar realitāti. Var sajust ziedu smaržu, kurus Čiekurs nesa. Atnesa no vistālākā meža. Vismaigākās ziedlapas savās rokās saviem mīļajiem nesa. Un, ik ziedu ieraugot, nākas piedomāt… vai iedomāt… par Čiekuru – atkal un atkal…

Čiekurs bija mazajiem čiekuriem iemācījis, kā palikt sausam, pa dziļajiem ūdeņiem lēkājot. Viņš nelika stāvēt malā, lai paliktu sauss un tīrs… Viņš mācīja lēkt. Lēkt pāri visam – pat ūdeņiem dziļiem. Izlīst no ūdens un sausam kļūt.

Un vienmēr šķita, ka viņš vēl arvien tepat – klusi makšķerē un vēro. Mazliet tevi sargā un sargās. Sargā upi, sargā mazos, sargā pureņu ziedus upmalā. Tik klusi un ar pīcku rokā.

Un pat dienās, kad klājas visgrūtāk… Kad gliemežiem prātā pavasaris… Un neliek mieru pat vakaros, kad jāliek čiekuri vannā zaķskābeņu pļavā, kur ūdens tik gardi skābs, ka čiekuram droši mazgāties un zaķskābeņu lapām spēlēties. Mīlestības lapiņu pilna pļava. Kā vēstules no citas pasaules… Lasi un lasi – katru pavasari… vasaru… kad mazliet pietrūkst mīlestības.

Un lietū – tad var izvilkt Čiekura rokām lietussargu, tik stipru un lielu kā jumts. Viss kārtībā, un viss droši… Kaut tikai ar lietussargu mīlestības lapiņu pilnā pļavā.

Un viņš mums solīja, ka rakstīs katru gadu… Ja vien mēs meklēsim. Tad vēstules atradīsim – ziedos un ziedlapās… Jo caur ziediem visi bijām kopā… laimes izjūta, kā lasot vēstules. Var ieraudzīt, bet vajag mācēt saskatīt – tā viņš mazajiem čiekuriem mācīja.

Un čiekuri juta Čiekuru – viņa kārtajās šūpolēs un ziedu smaržā… pumpuros.

Katrā gadalaiku maiņā.

Uz mirkli ir klusums, uz mirkli skumji, bet tad uzplaukst sajūta līdz ar ziedu, ka viss ir tā, kā tam jābūt, un viss būs labi.

Un ieraugot ziedus, kurus Čiekurs nekad nebija redzējis, gribētos par tiem viņam pavēstīt, pastāstīt…

Viņam patiktu… Un mācāmies ieraudzīt pasauli bez viņa.

Un tu kusties – skrien un dzīvo… mīli, ēd un pļāpā…

Tie ziedputekšņu viegluma mirkļi, kuri brīžiem izkrīt no prāta. Tie ieauguši sirdī, un ir tik svarīgi, lai būtu spēcīgs…

Kā pirmdienas dienā izdotā avīze… Piektdiena vairs nav būtiska, bet viņa bija. Un kādam… kādam tur rakstītais bija būtisks..

Čiekurs iemācīja novērtēt mirkļus…

Ievākt gaiļpiešu tēju laicīgi – lai ziemā to visi kopīgi dzertu. Lai veseli būtu… Un kāds teiktu – tēju var nopirkt veikalā.

Bet mirkli nevar.

Un Čiekurs… svinēt mirkli iemācīja.

Tik stipra kā mīlestība… var vien uguns un ūdens būt… Ne vārdi, ne uzvārdi, ne robežas… Pat ne debesis var mūs šķirt.

 

 

 

 

Komentāru nav

Pievienot komentāru