Ārā no kastes

Katram savu dobi

14. jūnijs, 2017

Esot ceļojumā – siltajās zemēs un redzot, jūtot – kā tur viss aug, es pa īstam – ļoti sāku vēlēties un sapņot par savu burkānu dobi. Un ticēt, ka mums kaut – kas varētu izaugt, pat ja mēs regulāri tam nestāvētu klāt ar lejkannu.

Un varbūt – varbūt.. es esmu vienīgais cilvēks uz pasaules, kuram patīk būt šeit pie Latvijas dabas labāk par ceļojumiem.., bet redzot cik ļoti citi manas ģimenes biedri – mīl ceļot. Esmu ar mieru to darīt.. Jo.. viņi ir ar mieru – Rakt, ravēt, sēt un stādīt.

Un dārza sapnītis – katram savs. Vienam – Hortenziju kalni, bet citam Kumelīšu puduri – ar zemeņu garšu un salātu rindām.

Katram dārzam – vajag kādu kolekciju augu, pāris putnu būrus, lāpstu, dakšu un vēlēšanos. Un pirmajā gadatirgū nopirktie – redīsi  un grozi.. sniedz patiesu iedvesmu, ka varbūt – varbūt ir iespējams, ka mums šajos grozos nākot no dobes.. būs pašiem savi – audzētie.

 

Un dobe mums tapa tajā vietā, kur Leonam bija dālijas un peonijas, flokši un citas ziedošas burvības… – Valters tās cītīgi pārstādija cituviet.. (izņemot dālijas, jo tās protams bija ziemā nosalušas un – mēs noteikti neesam no tiem, kuri varētu izvilkt rudenī sīpolus, lai pavasarī atkal liktu zemē) ..   Un Ziedu dobe – garās zemes stundās tapa par – Gardumu dobi.

Un protams  dobes ir tik mazas , ka saskaitīt var uz vienas rokas pirkstiem.. Bet izvēle, ko tajās sēt iekšā.. nebija nemaz tik viegla. 

Kādam cūku pupas, visiem zirņus, man kolrābjus un tad atkal visiem burkānus, vienam pandupupiņas, bet citam dilles.. 

Arbūzus un kukurūzas, kartupeļus un sīpolus… viena maza dobīšu kopiņa – bet tik dažādi augi un cerība, ka kaut kas izaugs.

Kaut kas ļoti gards.  Un pat ja mēs abi esam – profesionāli dobīšu ravētāji un veidotāji bijuši.. Tas nemaina faktu, ka šī ir mūsu pirmā – pieauguša cilvēka dobe.

Un katram savs darbiņš – 

Kaut putnu būrus uzlikām – tad, kad citos būros jau putni bija jau noteikti sadējuši olas un perēja.. Abos strazdu būros parādijās īrnieki jau pēc nedēļas.

Un visi tie mazie Saimniecības preču veikali – ir pērļu pilni , ārpus Rīgas.

Un Mans vismīļākais no dārzniekiem – noliek spilgtu papagaili kā pārsteigumu pie dobes…. Un mums patiesi ir – smiekli, pārsteigums . Un atbraucot no Rīgas… – “kurš pirmais būs līdz dobei?” lai redzētu- kas un vai.. un jau? Ir izaudzis.. Un ir iespējams – aizmirst.. ko esam sējuši.

Un mirklī, kad Tu retini, ravē un liec grozā.. – Tas ir pa īstam. Un es pēc tā biju ļoti noilgojusies. Pēc dobes uz kuru aiziet, lai paēstu.

Un viņa ar krējumu apēd – visas viņai saliktās mazās biešu lapas ar saknītēm. Un es ļoti ceru, ka dobe viņai iemācīs – ēst, jo patiesībā jau viņai garšo. Tikai pilsētas garša ir citāda.

  Mana dārznieka ziedi un kurpes … un Leona krēsls, kurš noteikti mūsu vasarnīcā bija jau no tās pirmajiem īpašniekiem. 

Līdzigi raksti

Komentāru nav

Pievienot komentāru