Ārā no kastes

Šūpuļtīkli ābeļziedos un vienkārši būt.

9. jūnijs, 2017

– Skatīsimies, cik tālu viņa nāks..

Un viņa atnāk līdzi līdz pašām Pilsdrupām..

Mums ir tradīcija …Tā protams ir svaiga, bet tik bieži darīta, ka – noteikti tradīcija. Iet uz Kokneses pilsdrupām ar kājām.. un dzert kakao.. siltā laikā – ēst saldējumu.   Un parasti mums nāk līdzi suņi. Bet šoreiz – atnāca arī kaķis, bet mazais suns- nemaz nepamanija, ka karavāna iziet no pagalma, jo noteikti diedelēja no kaimiņtantes kādu desu.

Ir teorija – ka gardumus suņiem un kaķiem var dot – tikai bērni. Tikai un vienīgi – bērni, ja ģimenē tādi ir.  Jo tad suns bērnu saista ar kaut ko nereāli foršu..  – un to teoriju mēs piekopjam arī praksē.  Kaut daudzi pieaugušie to neizprot..

Šo konkrēto kaķi – sauc Līme. Viņa ir Valtera kaķis .. viņa ir pats netīrākais kaķis visā Rīgā. Jo Baltā krāsa 80% ir pelēka.   Bet tas nav no svara.. viņa mīl nokrist uz zemes pie bērnu kājām – arī pie svešu.. un vārtīties un izrādīties, prasīt glāstus.

Bet viņa nāk līdz – kā suns.. seko bērniem. Ieiet kases mājā..  – guļ uz grīdas, kamēr bērni automātā nopērk kakao un saldējumu. Izstaigā ēku..  Kasiere – īsti nezin kā reaģēt, bet jauki mums pasaka, ka suns būtu jātur pie saites, bet tā kā – tik agrā rītā tūristu un citu apmeklētāju nav .. tad pati pasaka, ka neviens jau nesūdzēsies. Un ņemot vērā, ka suns nemaz neizrāda interesi par nākšanu iekšā.. viņa vēl izsaka komplimentus .

Bērni dzer kakao.. cienā draugus. Bet man ir tāda dziļa pateicība – par to mirkli. Par tādu nereālu mirkli.

Līme uzspēj izpeldēties – ķerot Cielavu.. lec un nedomā līdzi tam, ka tur zemē…. ir Daugava. Izlien laukā- mazliet šokā.. bet turpina vērot niknās Cielavas, kuras kaķi – pilsdrupas negaidīja. 

“Es neesmu nekāds kaķis – Tu neglaudi mani” – teica Leons, kad glaudīju vai bužināju viņam galvu. Un tad es Teicu – “Murrr”

Un tad viņš mums uzdāvināja četrus kaķus. Tā es to redzu.

Un tajā mirklī, kad Līme mums seko – es to ne tikai redzu, bet Jūtu..  Bet varbūt  – tad, kad kāds mīļš cilvēks nomirst  – it visā gribas saskatīt zīmes par to, ka viņš vēl ar vien ir ar mums.   Bet Rokijs mācās – būt kopā ar mums . Un redzot viņu guļam zem ābeles – mārpuķīšu pilnā zālājā..  gribas viņu apbērt ar ābeļziediem… bet kā ābeļzieds pieskaras viņa spalvai – viņš lec gaisā. Viņš šo gadu laikā – kopš pie mums no patversmes atnāca.. ir iemācijies nebaidīties no pieskārieniem.. bet no tik maigām lietām, kā ābeļzieds – viņš baidās vēl ar vien. Un mēs to respektējam.

Un mirkļos, kad es saku, ka Rokijam bail..   , ka Rokiju var mīļot tikai tad, kad viņš pats atnāk..  Tad viņš patiesi beidzot nāk- pat tad ja viņas dejo un spiedz un dzied..  

Un es zināju, ka mēs visi – pilsētā dzīvojot , esam ļoti pilni ar sapņiem par savu zemes pleķīti.

Bet to cik ļoooti – mēs esam noilgojušies pēc Zemes un Ūdens. Un es te nerunāju  – par burbuļu pilnu ūdeni, ko mācos dzert cukurotās Colas vietā.  Bet par īstu – peldi Daugavā. Vai garām pastaigām gar upi. Vai braukšanu ar SUP dēļiem pa ūdens virsmu. Veidojot savas brīvdienu tradīcijas. Savas – nevis braucot pie tiem, kuri veido savas, vai vedot pie viņiem savas. 

Un Daugava iztaisno manu mugurkaulu un es jūtos kā mājās. Es  – cilvēks, kurš nemaz nemāk būt mierīgs.. uz mirkli Pie Daugavas tāds spēj būt. 

Līdzigi raksti

Komentāru nav

Pievienot komentāru