Tā sajūta, ka dzīve turpina savu mežonīgo ritmu, bet Tu pats esi apstājies. Kādreiz es mācēju – iet uz mežu un reāli arī ar prātu būt mežā. Tad uz mežu stūmu meitas, tad vedu suņus, bet tagad suņi ved mani. Un es mācos – nebaidīties kaut ko nokavēt. Nebaidīties būt – ārpus mežonīgā pasaules ritma. Es vēl pagājušo gad – nezināju, kā tas ir nedomāt , nerunāt par darbu.. tagad es jau varu – vienu rokas pirkstu pacelt pret lūpām un teikt “Kušs.. !” Vismaz es jau redzu to robežu! Lasīt tālāk…
